Anna Poļitkovskas slepkavība Krievijas politiskā režīma kontekstā

Zviedru režisora Ērika Bergkrauta dokumentālā filma Letter to Anna (Vēstule Annai) (2008) ir aizvien jauns atgādinājums par krievu žurnālistes slepkavību, kurā tiek vērsta uzmanība uz augstu valsts amatpersonu atbildību par šo faktu, Vladimira Putina autoritāro režīmu un vardarbīgo ietekmi uz medijiem.

„Pēc tā, kas notika ar Annu, es vēlējos slēgt avīzi. Nevēlējos, lai vēl kāds tiktu upurēts. Tomēr sastapos ar kolēģu protestu,” „Novaja gazeta” redaktors Dmitrijs Muratovs filmā skaidro Krievijas realitāti un līdzekļus kā tiek izdarīts spiediens uz medijiem. Nevēlamie tiek vienkārši „novākti”.

„Spīdzināšana notiek kā var lasīt grāmatās par Staļina laiku. Nevēlos ieslīgt detaļās,” savu pieredzi Čečenijā atstāsta A. Poļitkovska. Filmā skaidri saskatāmas citas paralēles ar pagātnes totalitāro periodu: 1) vienpusīgā mediju informācija un valdošā režīma slavināšana: „Tev ir jāmīl Kremlis,” stāsta A. Poļitkovskas bijušais vīrs Aleksandrs Poļitovskis; 2) vainas par žurnālistes slepkavību novelšana uz ārzemēm, skaidrojot to ar iemeslu „vājināt valsts iekšējo kārtību”; 3) Līdera apbrīnošanas izpausmes (Putina slavināšana no jauniešu politisko organizāciju puses, līdera attēli pilsētā).

„Tas ir brīnums, ka vēl esmu dzīva,” likumsakarīgs secinājums un pareģojums izskan no Annas Poļitkovskas puses. Par viņas darbu, izmeklējot spīdzināšanu, genocīdu un citus noziegumus Čečenijā un centieniem palīdzēt cilvēkiem un panākt taisnīgumu, tiek samaksāts ar dzīvību.

Filma, kas reprezentē žurnālistikas traģēdiju, kura guvusi atbalsi pasaules mediju telpā, mērķis var būt informēt un atgādināt par situāciju Krievijā un žurnālistu slepkavībām plašākā kontekstā, par vārda brīvības cilvēcisko faktoru.

Ilona Nukševica